Galva

Manā galvā dzīvo smuks, pelēks zirneklis, kas taisa savus tīklus, līdzīgus kā tīkliņzeķes, un tajos ieķeras visas manas izejošās un ienākošās domas. Tad viņas tur sapinas, satinas viena ar otru un norimstas.
Manā galvā ir arī mazāki zirnekļveidīgie radījumi, kuri vij zīdainus neilona tīmekļus. Ja tajos ieķeras kāda mana doma, tad no turienes ilgi netiek ārā.
Manā galvā ir arī mežģīņu vijēju sugas pārstāvji. Tie savij mežģīņu lentes no viena stūra uz otru, kurām manas domas lec pāri kā barjerām olimpiādē. Dažreiz aizķeras un nokrīt.
Grūti domāt...

Es gribu Jums pastāstīt..

Šogad Rīgā otro gadu pēc kārtas notika nepieradinātās modes asambleja. Pagājušajā gadā es šo pasākumu neapmeklēju, jo nebiju informēts par tā saturu. Šogad es saņēmu dūšu un aizbraucu uz Dzintariem. Atpūtas namā Daile jau cilvēki rosījās un pirka ēdamo un dzeramo no pārtikas kiosku tirgotājām. Uz NMA ea aizbraucu ar māsu un citām paziņām. Dekorācijas, ārpus un iekšpus atpūtas namam bija greznas un grandiozas, lielas un skaistas, neaizmirstamas. Es nopirkdams un izlasīdams NMA programmiņu, biju saintriģēts līdz sirds dziļumiem. Apkārt "vazājās" nepieradināti cilvēki (neparasti ģērbušies). Atradām sēdamvietas, apsēdušies sākām gaidīt parādes sākumu. Pēkšņi nodzisa apgaismojums un uz pjedestāļa parādījās manekeni un sāka demonstrēt modelētāju darbus, drēbes, cepures, kurpes un citus cilvēkpiederumus. Arī mūzika sāka skanēt no importa skaļruņiem. Tas bija grandiozi. Es aizmirsu ikdienas rūpes, problēmas skolā, es aizmirsu visu un iepeldēju krāsainos tērpos un mūzikā. Tērpi bija dažādi. Gaiši, tumši, raibi, lieli, mazi, caurspīdīgi. Manekenu profesionāla uzstāšanās un tērpu demonstrēšana arī bija neaizmirstama. bez skaistās mūzikas un skaistiem tērpiem bija skaistas atrakcijas un spēles. Pēc tam iznāca diktore un paziņoja: "Endry Logan Show". Uz skatuves parādijās alternatīvā miss "world". Lielās kurpēs un gaišzilā mētelī ietinusies sieviete demonstrēja krāšņo tērpu abstulbušājiem, apmulsušajiem skatītājiem. Zālē bija kluss. Visi sastinguši vēroja šo brīnumu. Miss "world" bija programmas nagla. Kad NMA beidzās, es biju ļoti noguris, jo, vērodams tik uzmanīgi šo pasākumu, biju izlādējis visu savu enerģiju. braukdams mājup, es skatījos uz cilvēkiem un viņu apģērbiem. Salīdzināju tos ar NMA modeļiem. Es noskumu, jo sapratu, ka cilvēkiem ir vāja fantāzija, nav dzīvesprieka, gaišuma. Visi tērpi vilcienā bija melni un pelēki. Cilvēku dzīve kļuvusi bezkrāsaina, vienmuļa, monotona. Mājās atnākdams, es likos gūltā un gulēju. No rīta pamodos un domāju, vai nepieradinātās modes asambleja nebija sapnis. Līdz šai baltai dienai nevaru to aizmirst un netaisos to aizmirst. Iesaku katram cilvēkam no sirds, apmeklējiet nepieradinātās modes asambleju nākošgad. Neskatieties uz biļetes cenu!!! Nenožēlosiet!!!

P.S. Domraksts tapis 20.10.1991. burts burtā pārrakstīts no manas 9a klases burtnīcas

Dziesmu dziedu savu

Labdien mani draugi
Kā arī tie vīna raugi
Kuri rūgst un pūšas
Un audzē savas negodīgās dūšas

Man ir ko teikt
Tik daudz, ka nebūs viegli beigt
Bet tomēr veru vaļā muti
Saņemiet manu smadzeņu žulti

Nav jēgas ticēt nevienam
Reizēm pat liekas, ka arī Dievam
Pasties' sev apkārt un saproti
Kāds cits šeit spēlē galveno noti

Kā saka Gustavo par līmeni
Par pozitīvo vaicā Stībeli
Katram mums jādara kaut kas
Lai noliktu mierā tos maukas

Atņemsim notis, aizvērsim vārtus
Sākam gatavot sārtus
Atbrīvojam beidzot garu
Kurš iekšā mums sēž ar varu

Melnie mākoņi, lietus lāses
Ejiet prom un atcerieties šīs frāzes
Es esmu cilvēks no zemes
Un tikšu es arā no jūsu bedres

Kad tiksim vaļā no burlakiem
Kā no suņiem trakiem
Raksim ciet to bedri ar rokām
Absolūti bez sirdsapziņas mokām

Tad saule mums nesīs rītus siltus
Pilnīgi bez meliem un viltus
Visi būs prom, tik mēs ar Tevi
Un varēsim staigāt tālāk pa zemi

Kā jau teicu, negribu beigt
Tiešām daudz, daudz ko man teikt
Šobrīd man jāiet un nav ko te liegt
Gribu te raudāt, gribu te kliegt.

Viens čoms piezvanīja:

Tev ir laiciņš?
Klau, baigā sāpe. Galīgi neiet. Nejau krīze, fak to krīzi. Vispār pa dzīvi galīgi neiet... Sākot ar darbu, beidzot ar vecēnēm un veselību.
Darbs. Darbs jau ir, tas ir labi. Maksā virs vidējā, vienmēr jau var vairāk, bet nu galīgi nestāv uz to darbu. Pārsvarā domāju par citām lietām, nevis par darbu. Domāju par sauli ārā, svārku garumu dāmām, alus cenām... pēdējā laikā sēžu twitterī.
Vecene. Ir. It kā viss normāli, šad tad pat nokniebjamies. Neskatoties uz audzinātības augsto pakāpi, acis lien zem/iekš katriem svārkiem un dekoltē izgriezumiem. Domas šaustās no vienas nakts sakara līdz citiem risinājumiem. Līdz ar to smadzenē ir nestabilais feelings.
Veselība. Ir. Tikai kur? Tad viena sāpe, tad otra, tad trešā. Neesmu jau vecs, laikam ... Kas tas ir? Hvz.

Man pat viņam uzreiz nebija ko atbildēt...

LNT lohotrons

Vakar, kaut kur pirms 24, pamodos dīvānā un iemetu aci TV. Ēterā bija LNT kanāls. Simpātiska meitene, kaut ko buras ar krustvārdu mīklām un vervelē par 700ls. 3 minūšu laikā es piestartēju savas smadzenes, bet kā vēlāk izrādījās, ne visas. Sapratu, ka meitene gaida TV skatītāja zvanu, kurš varētu pateikt lietvārdu no 5 burtiem, beidzas ar S + vēl tur bija šādi tādi nosacījumi. Minūti padomājis, vārds jau bija galvā. Tad gaidīju, ka kāds piezvanīs un pateiks, bet nekā. Kādas 3-5 minūtes meitene lūdzās, lai kāds piezvana un pasaka šo lietvārdu un tas dabūšot 700ls. Es nodomāju, kāpēc neviens nezvana?? Mēģināju salasīt mazos burtiņus (atrast āķi), tur izlasīju, ka zvans maksā 0.96ls, vairāk neko. Nu tad lūk, es uzvanīju :). automātiskais atbildētājs pateica paldies par zvanu. Bļ&&*?? Kāpēc nesavienoja ar meiteni ēterā? Kas notika?
Kad, apvainodamies pagriezu pakaļu TV un visam LNT kolektīvam, tad pusmiegā dzirdēju, ka meitene no TV spēles saka (pēc minūtēm 20, kopš sekoju notikumiem), zvanītāju pieslēgs/savienos tikai tad, ja viņš būs trāpijis 100 sekundē! WTF? Varbūt vēl katrā 1000000 sekundē, vai tas nebija jāsaka visu laiku? Kas tas par fraudu? Manā uztverē pilnīga krāpšana. Dusma nav par naudu, dusma ir par krāpšanu Latvijas Neatkarīgajā Televīzijā!! Tas tak ir medijs, kam cilvēki uzticas. Vai netiek domāts par reputācijas riskiem? Es saprotu, ka visiem vajag dzīvot, bet ne jau app.. cilvēkus.

Viena drushka teica...

Saulaina pēcpusdiena. Sēžu vāģī ar prieka pilnu seju, tikko atnāca SMS, ka grāmatvedes ieskaitījušas atvaļinājuma naudu. Apstājos pie krustojuma - sarkanais. Blakām piebrauc džeks ar Subāru, logi vaļā, smaids līdz ausīm. Es arī pasmaidu un nodomāju, ku labi - rīt tak uz kūrortu. Darbā visiem jau pateikts čau un twitterī arī var nelīst. Vēl šādi tādi nieki, zobu pasta, paketes, prezervatīvi, mūzička Ipodā un var iet gulēt.
Agrs rīts, zvana telefons - jēziņ, mazliet aizgulējos, kolēģe Stella (kopā braucam atpūsties) jau iet no mājas ārā. Nu nekas, es jau visu sakārtoju vakar. Pa ceļam ieskrienu Narvītī - kafija, žurnāls, kožļenes. Sēžu autobusā. Stella viltīgi smaida. Nu ko? Sākam?
Patiesībā nogurums bija diezgan liels, līdz ar to ceļš līdz Alpiem bija samērā mierīgs, ja neskaita pāris sadzērušos latvietīšus, viss bija kā pēc plāna.
Livigno. Iegājām numurā, kas nedaudz atgādināja man lauku māju, kurā kad biju maza, mēdzu slēpt cigaretes aiz kājlīstēm. Smarža/smaka bija laba, uzbudinoša un sajutu, ka varētu/gribētu kādu seksuāla rakstura piedzīvojumu, klāt tam, ka būšu noslēpojusies un gana daudz dzērusi (dzirdēju, ka lēta šmiga).
Pirmās pusdienas, pirmais aliņš. Ejam slēpot. Gribas jau parādīt kā īsti tas jādara, bet ne es, ne mana biedrene nav tās spēcīgākas slēpošanā. Tā mēs mazliet gāžamies, mazliet slēpojam, mazliet iedzeram līdzi sataisīto kokču. Esam priecīgas. Ilgi nebija jāgaida arī vīriešu uzmanību. Kādā no kalna līkumiem bijām piestājušās uzpīpēt, kad nezin no kurienes uzradās divi simpātiski mulati. Viens no viņiem saucās Mario :)) otrs Elans. Es uzreiz piemetu, ka man tas Elans labāk patīk. Turpinājām sarunu par kā iet, ko dari, kā sauc, ko darīsiet utt. Kā jau kārtīgas/godīgas dāmas uz pirmo āķi neķeramies, pasmaidam un arrivederci. Laiks pagāja, nogurums atnāca. Atsisties pret zemi vairāk negribējās, arī Stellai nē un devāmies uz bāzi. Kopumā bijām ļoti apmierinātas, vaigi sarkani, viss ok. Nopirkām vēl vienu litru Ruma, ja nu....
Pirmā diena bija pavadīta godam. Izskatījās, ka nekāda īpašā jautrība nesekos, malkojām kokčikus, pīpējām, smējāmies par pagātni un sapņojām par čipendeiļiem numurā, jo tā vieta (y) palika ar vien nemierīgāka. Izdzērām diezgan daudz, kad radās doma pastaigāt pa rajonu. Protams, kā likums aiz stūra satikām mūsu paziņas Mario un Elanu. Nepagāja ne pusstunda, kad abi jaunēkļi jau savu pudeļu kaudzi stellēja uz galda mūsu numurā. Gāja laiks, skaidrojām radu rakstus utt. kā jau pieņemts. Izrādijās, ka Elans ir kaut kāds Bulgāru slavenības dēls ar žūksni piķa un vispār tobrīd likās baigi pozitīvais. Stella jau sāka dejot ar Mario. Dejas palika karstākas, līdz ko sajutu roku sev starp kājām, pēc tam lūpas uz kakla, pleciem. Es ļāvos, bija kaifs. Stella jau guļošā stāvoklī kaut ko mēģināja noskaidrot no Mario. Tas bija pēdējais, ko es skaidri atceros. Kaut ko atceros, ka mazgājos, bučojos, kaut ko atceros, ka sēdēju uz poda, pēc tam, kaut kad vēmu, smaržojos. Konkrēti seksu neatceros, bet zinu, ka biju ļoti tuvu.
Rīts. Atveru acis. Guļu uz vēdera. Uz grīdas manas zeķes, bikses, glāzē dzeltens šķidrums. Par galvassāpēm un slikto dūšu būtu lieki bilst. Piecēlos sēdus, lai ievērtētu kur esmu un ar ko. Sajutu sāpes pakaļā, uz mirkli iedomājos.. vai tiešām ļāvos anālajam priekam? Tad atcerējos, ka bieži kritu vakar. Stella gulēja savā gūltā, nekustējās. Numurs bija piepīpēts (to nedrīkstēja, kā vēlāk izrādījās bija jāmaksā sods). No mūsu pielūdzējiem nebija ne vēsts. Dīvains klusums. Tad nāca TAS, prezervatīvu iepakojums, attaisīts un tukšs. Viss skaidrs, kaut kas ir bijis. Kam? Ar ko? Kāpēc? Kur palika? Ilgi neizplūdīšu rīta aprakstā un Stellas reanimācijā, bet, kad sapratām, ka esam palikušas plikas - nevarēju atrast maku, somu, Ipodu, sajūtāmies vēl sliktāk. Arī Stellai viss bija gone. Bijām apzagtas un piesmietas. Dīvaini follija ietinamie papīri liecināja, ka jaunie būlgāru draugi bija iebēruši glāzēs ar alkoholu kādu pulveri un mēs vienkārši izrubījāmies. Kopā saskaitīju četras atplēstas prezervatīvu paciņas, vairāk i nemaz negribēju atrast, kur nu vēl ieraudzīt staipīgās gumijas.
Pus dienu mazgāju muti, dibenu, muti, dibenu. Līdzīgi jutās arī Stella, turklāt viņai atrāk sākas reizes, kas visu šo story padara vēl krāsaināku. Tajā dienā no mājas numura neizgājām. Uzzvanījām policijai, atbrauca, visu pierakstīja, izņēma un aizbrauca. Prieki bija beigušies. Protams, naudu vajadzēja aizņemties un dzīvojām tālāk. Tagad bija jādomā basņa mājiniekiem. Viss bija čupā. Neskatoties uz to, visas atlikušās dienas pagāja puslīdz pozitīvi un jautri, bet nu rūgtums/skābums mutē nebija izgājis.
Pēdējais vakars bija kaut kas labs. Sēdējām bārā, iedzērām, pie manis pienāca kungs ap 40, diezgan glīts un sportisks, ar bārdu. Vārds pa vārdam. Viņam sad story, wife left utt. Pēc pāris stundām man bija viņa telefona numurs, bet viņam manējais. Dzīvoja viņš kaut kur pie Venēcijas, māja, trīs mašīnas. Teicās, ka ņemšot mani par sievu un mīlēšot līdz mūža galam. Stella arī čatoja ar kaut kādu puišeli. Vakars pagāja bez piedzīvojumiem.
Esmu LV, darbā. Nejūtos labi. Domāju par visu sadarīto un nesadarīto. Tagad galvenais ir saprast vai gribu braukt pie papaCarlo uz dzīvi vai nē. Stellai nav tik sūdīgi.
Cerams, drīzumā nekļūsim pa Youtūba zvaigznēm. Gribu aiziet pie sava ārsta atrādīties. Tikko zvanīja Stella, noņirdzām atkal minūtes 10, sūdzējās, ka viņai sāpot pupi.
No sirds gribu uzvilkt savas baltās zeķbikses, kičīgās kurpes, pēdējo pirkto kleitu un aiziet uz teātri. Bufetē izdzert 150 gramus balzāma ar kafiju un pēc tam aiziet gulēt, lai pamostos mēnesi atpakaļ.

Dienas citāts...

Tā vienkārši ir... Veči grib savākties, iedzert nedaudz vairāk kā parasti un runāt visādas dumības. Cik kurš ir izdzēris, cik kur un kad ir bijis sex, par prostitūtām un to visu. Neķītras un vulgāras sarunas un pamatīga piedzeršanās it tas, kas ik pa brīdim ir vajadzīgs un tas nav nekas slikts vai vērtējams, kā netikla uzvedība. Tas jāsaprot un no tā nav jāveido scēnas un lielās izrunāšanās nākošajā dienā.
By nevainiba.lv

Olimpiskie riņķi

Tātad, šoreiz runāšu par mūsu olimpiešiem. Izteikšu dusmu, kas pēdējās dienās neliek mieru.
Kā zināms, Kanādā norisinās 21ās ziemas olimpiskās sporta spēles, kurās ņem dalību arī liels pulks ar sportistiem no Latvijas - 58. Finansējumu visam šim pasākumam nodrošina valsts, iespējams arī daži sponsori, jeb kurā gadījumā... gribēju mazliet par dažu sportistu attieksmi pateikt. Redzot un dzirdot medijos intervijas ar mūsu sportistiem, rodas iespaids, ka viņi uz turieni ir aizbraukuši paēst, pagulēt un ja vajag varu arī ar ragavām no kalna nolaist, bet uz rezultātu neceriet. Sajūta ir tāda, ka sportisti ne mazākā mērā nepārdzīvo par zemajām vietām vai neveiksmēm. Cits vaino inventāru, cits tā arī pasaka, ka rezultāti ir savādāki nevis sliktāki.
Kur ir atbildības sajūta? Es saprotu, ka ir izpildīts olimpiskais normatīvs un ceļa zīme rokā, bet vai nevajadzētu mazliet lielāku nopietnību pievērst šim sporta pasākumam. Līdzjutēju priekšā vismaz pateikt -sorry nesanāca, nevis -es uzskatu, ka labi startēju (ntā vieta)... Šis kreņķis neattiecas uz hokeja izlasi, kaut arī zaudējums Krievijai... puikas skrēja un centās (bija protams arī tādi, kam nesanāca). Sāpe ir šeit > es arī māku slēpot, gribēju aizbraukt uz Kanādu, paēst, pagulēt, bet kad vajadzēs slēpot, izstātos... vienalga tak, ko par tevi padomās... A žurnaļugām tā arī pateikšu, uzskatu, ka labi nostartēju.
Vajadzētu padomāt sportistiem par attieksmi un pašnovērtējumu. Tā teikt, slikts ir tas zaldāts, kurš necer kļūt par ģenerāli.
P.S. Pēc olimpiādes vajadzēs iziet kosmetisko kursu, lai dabūtu prom "olimpiskos riņķus" zem acīm, kas sāk jau veidoties, miega trūkuma rezultātā :)

Pirmā lielā rindu kopa

Gribēju mazliet par veselību uzrakstīt. Pirms dažiem gadiem saskāros ar problēmu, kuras rezultātā man ārsts sāka kaut ko par veģetatīvo nervu sistēmu runāt. Tobrīd iedzēru zāles, likos mierā un sadzīvoju ar to, līdz šai dienai. Pavisam nesen sagadījās tā, ka uzzināju, ka dažiem draugiem ir simptomi, kuri atgādināja man par iepriekš piedzīvoto un tad, es sapratu, ka šī kaite progresē mūsu vidū, iespējams un cerams es maldos. Jebkurā gadījumā gribu pastāstīt varbūt tiem, kuri nenojauš par iespējamo.

Tātad, trauksmaina dzīve ir mums visiem, atšķiramies tikai ar attieksmi. Uzskats, ka dzīvē viss notiek haotiski, un ka ikvienā mirklī ar tevi vai kādu no tev tuviem un mīļiem var notikt kaut kas ļoti slikts, būtu viena no pirmajām pazīmēm, pie kuras vajadzētu aizdomāties. Kā nākamās varu minēt sekojošas: vēlme būt labākajam (pirmajam) it visā; nespēja priecāties par citu panākumiem; uzskats, ka, lai cik labi arī tev dzīvē ietu, tu nevari justies drošs, jo visam jābūt līdzsvarā; ja daudz priecāsies, tad nāksies arī daudz bēdāties; vēlme izpatikt visiem un būt ar VISIEM labās attiecībās; nespēja vārdu pateikt "Nē!"; īstas mīlestības aizvietošana savās attiecībās ar dārgām dāvanām un citiem materiāliem labumiem; vēlme kontrolēt visu savā dzīvē.

Ja salasījāt pazīstamas izjūtas, tad ziniet, ka Jums ir veģetatīvās nervu sistēmas traucējumi. Cik lieli un cik mazi, to jau pateiks ārsts. Neesmu speciālists, lai izplūstu plašākā simptomu izklāstā un ārstēšanās kursa aprakstos, medikamentu sarakstos, tomēr iesaku aizdomāties par savu ikdienu, problēmām. Varbūt par šo "veģetatīvo" problēmu būtu vērts daudz skaļāk runāt un citā līmenī? Par prostatu, kas noteikti arī ir šausmīga kaite un menstruācijām mēs katru dienu dzirdam radio un TV, bet par manis pieminēto lietu neviens skaļi nav runājis. Vai tiešām tikai man tā šķiet, ka šī problēma ir samilzusi daudzu cilvēku galvās?

Ļoti ceru, ka kāds neuztvers, šo rindu kopumu, kā kaut kādas diagnozes pasludināšanu, bet gan kā impulsu pārdomām sava garastāvokļa uzlabošanai. Protams, garastāvoklis neuzlabojas, ja zini, ka TEV ir nervi čupā, bet uzlabojas no tā, ka apzinies iemeslu savai pašsajūtai un tev ir iespēja rīkoties.

Trešā rindu kopa

Apmēram esmu sapratis, kas ir kas. Materiāls pirmajam domu gājienam arī ir savākts. Domāju, ka drīz būs kāda lielāka rindu kopa un daudz saturošāka par iepriekšējām trijām.

Otrā rindu kopa

Mēģinu mācīties rakstīt blogu. Tagad jautājums, kas ir emuārs un kas ir ziņa?

Pirmā rindu kopa

Visvairāk man nepatīk būt ziemas beigās, kad sniegs ir zemes melnumā un nav kur kāju spert, un pavasaris jau kņudina ausu bungādiņas un starpribu nervu. Bet ne jau tāpēc izdomāju kaut ko šodien uzrakstīt.