Olimpiskie riņķi

Tātad, šoreiz runāšu par mūsu olimpiešiem. Izteikšu dusmu, kas pēdējās dienās neliek mieru.
Kā zināms, Kanādā norisinās 21ās ziemas olimpiskās sporta spēles, kurās ņem dalību arī liels pulks ar sportistiem no Latvijas - 58. Finansējumu visam šim pasākumam nodrošina valsts, iespējams arī daži sponsori, jeb kurā gadījumā... gribēju mazliet par dažu sportistu attieksmi pateikt. Redzot un dzirdot medijos intervijas ar mūsu sportistiem, rodas iespaids, ka viņi uz turieni ir aizbraukuši paēst, pagulēt un ja vajag varu arī ar ragavām no kalna nolaist, bet uz rezultātu neceriet. Sajūta ir tāda, ka sportisti ne mazākā mērā nepārdzīvo par zemajām vietām vai neveiksmēm. Cits vaino inventāru, cits tā arī pasaka, ka rezultāti ir savādāki nevis sliktāki.
Kur ir atbildības sajūta? Es saprotu, ka ir izpildīts olimpiskais normatīvs un ceļa zīme rokā, bet vai nevajadzētu mazliet lielāku nopietnību pievērst šim sporta pasākumam. Līdzjutēju priekšā vismaz pateikt -sorry nesanāca, nevis -es uzskatu, ka labi startēju (ntā vieta)... Šis kreņķis neattiecas uz hokeja izlasi, kaut arī zaudējums Krievijai... puikas skrēja un centās (bija protams arī tādi, kam nesanāca). Sāpe ir šeit > es arī māku slēpot, gribēju aizbraukt uz Kanādu, paēst, pagulēt, bet kad vajadzēs slēpot, izstātos... vienalga tak, ko par tevi padomās... A žurnaļugām tā arī pateikšu, uzskatu, ka labi nostartēju.
Vajadzētu padomāt sportistiem par attieksmi un pašnovērtējumu. Tā teikt, slikts ir tas zaldāts, kurš necer kļūt par ģenerāli.
P.S. Pēc olimpiādes vajadzēs iziet kosmetisko kursu, lai dabūtu prom "olimpiskos riņķus" zem acīm, kas sāk jau veidoties, miega trūkuma rezultātā :)

Pirmā lielā rindu kopa

Gribēju mazliet par veselību uzrakstīt. Pirms dažiem gadiem saskāros ar problēmu, kuras rezultātā man ārsts sāka kaut ko par veģetatīvo nervu sistēmu runāt. Tobrīd iedzēru zāles, likos mierā un sadzīvoju ar to, līdz šai dienai. Pavisam nesen sagadījās tā, ka uzzināju, ka dažiem draugiem ir simptomi, kuri atgādināja man par iepriekš piedzīvoto un tad, es sapratu, ka šī kaite progresē mūsu vidū, iespējams un cerams es maldos. Jebkurā gadījumā gribu pastāstīt varbūt tiem, kuri nenojauš par iespējamo.

Tātad, trauksmaina dzīve ir mums visiem, atšķiramies tikai ar attieksmi. Uzskats, ka dzīvē viss notiek haotiski, un ka ikvienā mirklī ar tevi vai kādu no tev tuviem un mīļiem var notikt kaut kas ļoti slikts, būtu viena no pirmajām pazīmēm, pie kuras vajadzētu aizdomāties. Kā nākamās varu minēt sekojošas: vēlme būt labākajam (pirmajam) it visā; nespēja priecāties par citu panākumiem; uzskats, ka, lai cik labi arī tev dzīvē ietu, tu nevari justies drošs, jo visam jābūt līdzsvarā; ja daudz priecāsies, tad nāksies arī daudz bēdāties; vēlme izpatikt visiem un būt ar VISIEM labās attiecībās; nespēja vārdu pateikt "Nē!"; īstas mīlestības aizvietošana savās attiecībās ar dārgām dāvanām un citiem materiāliem labumiem; vēlme kontrolēt visu savā dzīvē.

Ja salasījāt pazīstamas izjūtas, tad ziniet, ka Jums ir veģetatīvās nervu sistēmas traucējumi. Cik lieli un cik mazi, to jau pateiks ārsts. Neesmu speciālists, lai izplūstu plašākā simptomu izklāstā un ārstēšanās kursa aprakstos, medikamentu sarakstos, tomēr iesaku aizdomāties par savu ikdienu, problēmām. Varbūt par šo "veģetatīvo" problēmu būtu vērts daudz skaļāk runāt un citā līmenī? Par prostatu, kas noteikti arī ir šausmīga kaite un menstruācijām mēs katru dienu dzirdam radio un TV, bet par manis pieminēto lietu neviens skaļi nav runājis. Vai tiešām tikai man tā šķiet, ka šī problēma ir samilzusi daudzu cilvēku galvās?

Ļoti ceru, ka kāds neuztvers, šo rindu kopumu, kā kaut kādas diagnozes pasludināšanu, bet gan kā impulsu pārdomām sava garastāvokļa uzlabošanai. Protams, garastāvoklis neuzlabojas, ja zini, ka TEV ir nervi čupā, bet uzlabojas no tā, ka apzinies iemeslu savai pašsajūtai un tev ir iespēja rīkoties.

Trešā rindu kopa

Apmēram esmu sapratis, kas ir kas. Materiāls pirmajam domu gājienam arī ir savākts. Domāju, ka drīz būs kāda lielāka rindu kopa un daudz saturošāka par iepriekšējām trijām.

Otrā rindu kopa

Mēģinu mācīties rakstīt blogu. Tagad jautājums, kas ir emuārs un kas ir ziņa?

Pirmā rindu kopa

Visvairāk man nepatīk būt ziemas beigās, kad sniegs ir zemes melnumā un nav kur kāju spert, un pavasaris jau kņudina ausu bungādiņas un starpribu nervu. Bet ne jau tāpēc izdomāju kaut ko šodien uzrakstīt.