Viena drushka teica...

Saulaina pēcpusdiena. Sēžu vāģī ar prieka pilnu seju, tikko atnāca SMS, ka grāmatvedes ieskaitījušas atvaļinājuma naudu. Apstājos pie krustojuma - sarkanais. Blakām piebrauc džeks ar Subāru, logi vaļā, smaids līdz ausīm. Es arī pasmaidu un nodomāju, ku labi - rīt tak uz kūrortu. Darbā visiem jau pateikts čau un twitterī arī var nelīst. Vēl šādi tādi nieki, zobu pasta, paketes, prezervatīvi, mūzička Ipodā un var iet gulēt.
Agrs rīts, zvana telefons - jēziņ, mazliet aizgulējos, kolēģe Stella (kopā braucam atpūsties) jau iet no mājas ārā. Nu nekas, es jau visu sakārtoju vakar. Pa ceļam ieskrienu Narvītī - kafija, žurnāls, kožļenes. Sēžu autobusā. Stella viltīgi smaida. Nu ko? Sākam?
Patiesībā nogurums bija diezgan liels, līdz ar to ceļš līdz Alpiem bija samērā mierīgs, ja neskaita pāris sadzērušos latvietīšus, viss bija kā pēc plāna.
Livigno. Iegājām numurā, kas nedaudz atgādināja man lauku māju, kurā kad biju maza, mēdzu slēpt cigaretes aiz kājlīstēm. Smarža/smaka bija laba, uzbudinoša un sajutu, ka varētu/gribētu kādu seksuāla rakstura piedzīvojumu, klāt tam, ka būšu noslēpojusies un gana daudz dzērusi (dzirdēju, ka lēta šmiga).
Pirmās pusdienas, pirmais aliņš. Ejam slēpot. Gribas jau parādīt kā īsti tas jādara, bet ne es, ne mana biedrene nav tās spēcīgākas slēpošanā. Tā mēs mazliet gāžamies, mazliet slēpojam, mazliet iedzeram līdzi sataisīto kokču. Esam priecīgas. Ilgi nebija jāgaida arī vīriešu uzmanību. Kādā no kalna līkumiem bijām piestājušās uzpīpēt, kad nezin no kurienes uzradās divi simpātiski mulati. Viens no viņiem saucās Mario :)) otrs Elans. Es uzreiz piemetu, ka man tas Elans labāk patīk. Turpinājām sarunu par kā iet, ko dari, kā sauc, ko darīsiet utt. Kā jau kārtīgas/godīgas dāmas uz pirmo āķi neķeramies, pasmaidam un arrivederci. Laiks pagāja, nogurums atnāca. Atsisties pret zemi vairāk negribējās, arī Stellai nē un devāmies uz bāzi. Kopumā bijām ļoti apmierinātas, vaigi sarkani, viss ok. Nopirkām vēl vienu litru Ruma, ja nu....
Pirmā diena bija pavadīta godam. Izskatījās, ka nekāda īpašā jautrība nesekos, malkojām kokčikus, pīpējām, smējāmies par pagātni un sapņojām par čipendeiļiem numurā, jo tā vieta (y) palika ar vien nemierīgāka. Izdzērām diezgan daudz, kad radās doma pastaigāt pa rajonu. Protams, kā likums aiz stūra satikām mūsu paziņas Mario un Elanu. Nepagāja ne pusstunda, kad abi jaunēkļi jau savu pudeļu kaudzi stellēja uz galda mūsu numurā. Gāja laiks, skaidrojām radu rakstus utt. kā jau pieņemts. Izrādijās, ka Elans ir kaut kāds Bulgāru slavenības dēls ar žūksni piķa un vispār tobrīd likās baigi pozitīvais. Stella jau sāka dejot ar Mario. Dejas palika karstākas, līdz ko sajutu roku sev starp kājām, pēc tam lūpas uz kakla, pleciem. Es ļāvos, bija kaifs. Stella jau guļošā stāvoklī kaut ko mēģināja noskaidrot no Mario. Tas bija pēdējais, ko es skaidri atceros. Kaut ko atceros, ka mazgājos, bučojos, kaut ko atceros, ka sēdēju uz poda, pēc tam, kaut kad vēmu, smaržojos. Konkrēti seksu neatceros, bet zinu, ka biju ļoti tuvu.
Rīts. Atveru acis. Guļu uz vēdera. Uz grīdas manas zeķes, bikses, glāzē dzeltens šķidrums. Par galvassāpēm un slikto dūšu būtu lieki bilst. Piecēlos sēdus, lai ievērtētu kur esmu un ar ko. Sajutu sāpes pakaļā, uz mirkli iedomājos.. vai tiešām ļāvos anālajam priekam? Tad atcerējos, ka bieži kritu vakar. Stella gulēja savā gūltā, nekustējās. Numurs bija piepīpēts (to nedrīkstēja, kā vēlāk izrādījās bija jāmaksā sods). No mūsu pielūdzējiem nebija ne vēsts. Dīvains klusums. Tad nāca TAS, prezervatīvu iepakojums, attaisīts un tukšs. Viss skaidrs, kaut kas ir bijis. Kam? Ar ko? Kāpēc? Kur palika? Ilgi neizplūdīšu rīta aprakstā un Stellas reanimācijā, bet, kad sapratām, ka esam palikušas plikas - nevarēju atrast maku, somu, Ipodu, sajūtāmies vēl sliktāk. Arī Stellai viss bija gone. Bijām apzagtas un piesmietas. Dīvaini follija ietinamie papīri liecināja, ka jaunie būlgāru draugi bija iebēruši glāzēs ar alkoholu kādu pulveri un mēs vienkārši izrubījāmies. Kopā saskaitīju četras atplēstas prezervatīvu paciņas, vairāk i nemaz negribēju atrast, kur nu vēl ieraudzīt staipīgās gumijas.
Pus dienu mazgāju muti, dibenu, muti, dibenu. Līdzīgi jutās arī Stella, turklāt viņai atrāk sākas reizes, kas visu šo story padara vēl krāsaināku. Tajā dienā no mājas numura neizgājām. Uzzvanījām policijai, atbrauca, visu pierakstīja, izņēma un aizbrauca. Prieki bija beigušies. Protams, naudu vajadzēja aizņemties un dzīvojām tālāk. Tagad bija jādomā basņa mājiniekiem. Viss bija čupā. Neskatoties uz to, visas atlikušās dienas pagāja puslīdz pozitīvi un jautri, bet nu rūgtums/skābums mutē nebija izgājis.
Pēdējais vakars bija kaut kas labs. Sēdējām bārā, iedzērām, pie manis pienāca kungs ap 40, diezgan glīts un sportisks, ar bārdu. Vārds pa vārdam. Viņam sad story, wife left utt. Pēc pāris stundām man bija viņa telefona numurs, bet viņam manējais. Dzīvoja viņš kaut kur pie Venēcijas, māja, trīs mašīnas. Teicās, ka ņemšot mani par sievu un mīlēšot līdz mūža galam. Stella arī čatoja ar kaut kādu puišeli. Vakars pagāja bez piedzīvojumiem.
Esmu LV, darbā. Nejūtos labi. Domāju par visu sadarīto un nesadarīto. Tagad galvenais ir saprast vai gribu braukt pie papaCarlo uz dzīvi vai nē. Stellai nav tik sūdīgi.
Cerams, drīzumā nekļūsim pa Youtūba zvaigznēm. Gribu aiziet pie sava ārsta atrādīties. Tikko zvanīja Stella, noņirdzām atkal minūtes 10, sūdzējās, ka viņai sāpot pupi.
No sirds gribu uzvilkt savas baltās zeķbikses, kičīgās kurpes, pēdējo pirkto kleitu un aiziet uz teātri. Bufetē izdzert 150 gramus balzāma ar kafiju un pēc tam aiziet gulēt, lai pamostos mēnesi atpakaļ.