Olimpiskie riņķi

Tātad, šoreiz runāšu par mūsu olimpiešiem. Izteikšu dusmu, kas pēdējās dienās neliek mieru.
Kā zināms, Kanādā norisinās 21ās ziemas olimpiskās sporta spēles, kurās ņem dalību arī liels pulks ar sportistiem no Latvijas - 58. Finansējumu visam šim pasākumam nodrošina valsts, iespējams arī daži sponsori, jeb kurā gadījumā... gribēju mazliet par dažu sportistu attieksmi pateikt. Redzot un dzirdot medijos intervijas ar mūsu sportistiem, rodas iespaids, ka viņi uz turieni ir aizbraukuši paēst, pagulēt un ja vajag varu arī ar ragavām no kalna nolaist, bet uz rezultātu neceriet. Sajūta ir tāda, ka sportisti ne mazākā mērā nepārdzīvo par zemajām vietām vai neveiksmēm. Cits vaino inventāru, cits tā arī pasaka, ka rezultāti ir savādāki nevis sliktāki.
Kur ir atbildības sajūta? Es saprotu, ka ir izpildīts olimpiskais normatīvs un ceļa zīme rokā, bet vai nevajadzētu mazliet lielāku nopietnību pievērst šim sporta pasākumam. Līdzjutēju priekšā vismaz pateikt -sorry nesanāca, nevis -es uzskatu, ka labi startēju (ntā vieta)... Šis kreņķis neattiecas uz hokeja izlasi, kaut arī zaudējums Krievijai... puikas skrēja un centās (bija protams arī tādi, kam nesanāca). Sāpe ir šeit > es arī māku slēpot, gribēju aizbraukt uz Kanādu, paēst, pagulēt, bet kad vajadzēs slēpot, izstātos... vienalga tak, ko par tevi padomās... A žurnaļugām tā arī pateikšu, uzskatu, ka labi nostartēju.
Vajadzētu padomāt sportistiem par attieksmi un pašnovērtējumu. Tā teikt, slikts ir tas zaldāts, kurš necer kļūt par ģenerāli.
P.S. Pēc olimpiādes vajadzēs iziet kosmetisko kursu, lai dabūtu prom "olimpiskos riņķus" zem acīm, kas sāk jau veidoties, miega trūkuma rezultātā :)